Pantiņi par mīlestību

Lūgs Tevi mēmi katra siena
Un pirmie putni skaļi lūgs
Lai tajā vājprātīgā dienā
Man Tavas elpas nepietrūkst

Nāc, savā svelmē apsvilini
Lai kļūst par zvanu manī pliens
Jo burvestību, ko Tu zini,
Uz zemes nezin cits neviens.

Mana sirds ir sāpju pilna,
Alkstu es pēc Tevīm ļoti,
Manu sirdi salauzis Tu esi,
Bet man nav spēka cīnīties,
Nezinu vai mīlu Tevi.....
Nezinu vai gribu Tevi....
Bet pēc Tevīm ilgojos es ļoti!
Laikam tomēr mīlu Tevi..!

Tumšajās naktīs, kad lietus līst,
Bezgala tālēs domas man klīst.
Gribētos satikt, roku Tev spiest,
Pasacīt visu, kas sirdij liek ciest!

Tu man nevari pazust – zemeslode par mazu,
Gadi kā sarkanas lapas, kā mirdzoši sniegi snigs, -
Mūsu mīlestībai ar mūžību nepietiks.

Dzīve ir sapnis, burvīgs un skaists.
Dzīve ir maldi, kas kvēlo un gaist.
Nemācies kavēt, tusēt un spriest.
Mācies mīlēt, piedot un ciest!

Nes marta pastu zvaigžņu bites,
Sirds ilgu putni zaros sēž
Un lasa vēstules un dzeju,
Un apliecina: ”Kāds jūs mīl!”